Īsto vārdu nav

Vārdus, kas pēc nozīmes derētu, es meklēju vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus.

Aprakstīt to vārdos ir vienkārši – un tomēr nekādi neizdodas. Citi tam neatradīs ne vārdu, ne sastatījumu. Ne jau tāpēc, ka būtu maz lasījuši. Tāpēc, ka paši to nav pārdzīvojuši.

Lai cik daudz tu pētītu klīniskās nāves un atgriešanās procesus, to nav iespējams saprast ne ar vienu parastā cikla apziņu. Tas nav teikts, lai kādu aizskartu. Runa ir par īpašībām. Ja tev būtu atgriešanās pieredze, no agrākajām īpašībām vairs nekas nebūtu palicis.

Pati atgriešanās vēl kādu laiku turpinās. Katram ir savs laiks un savs process. Tie visi ir dažādi, bez izņēmuma.

Nav bijis nevienas dienas, kad tas būtu kaut kur pazudis vai izbalējis. Tādu dienu nav. Un, domāju, tādu nav nevienam no atgrieztajiem. Drīzāk aizmirsīsies kaut kas cits, bet ne tas, kas jau ir mūsu pašu neatņemama daļa.

Es nenožēloju. Viss bija tā, kā bija. Laikam citādi nevarēja būt. Galvenais – zināt, kurp iet un kā iet. Kad to nezini, tieši tad cilvēki salūst.